Šogad vairākas dienas iznāca apmeklēt Kauņu un salīdzināt ar laiku, kāda tā bija pagājušā gadsimta 80–to gadu sākumā. Laikā, kad Rīgā latviešu valodu dzirdēja aizvien retāk, Kauņā visās jomās dominēja lietuviešu valoda. Laikā, kad Latvijas PSR vadība (galvenokārt Krievijas latvieši) lielījās par plānu izpildi, piem., slaukšanas aparātu ražošanā un sludināja atvērtību visam padomiskajam, lietuvieši vispirms domāja par sevi un sakārtoja pilsētas, ceļus, laukus. Arī Kauņas galvenā iela – Laisves (Brīvības) Gatve tika labiekārtota, darbojas veikali, kuros varēja iegadāties visu nepieciešamo, un mazas kafejnīcas. Jāpiebilst, ka svētdienās baznīcas bija pārpildītas.
Kauņā noteikti jāapmeklē komponista un mākslinieka (ģēnija) K. Čurļoņa muzeju, Kauņas vecpilsētu (Senamestis) un Kristus Augšāmcelšanās baznīcu, kuru sāka celt 1932. gadā par tautas saziedotajiem līdzekļiem un tā simbolizēja Lietuvas neatkarību līdzīgi kā mūsu Brīvības piemineklis, bet padomju gados tajā iekārtoja radiorūpnīcas cehu. Jāuzver, ka 75m augstās celtnēs arhitekts ir latvietis Kārlis Reisons.
