piektdiena, 2016. gada 11. novembris

Latvijas vēstures lappuses


1905. gada revolūcija Latvijā bija kā sprādziens iepriekš klusajā Krievijas impērijas provincē. Padomju laikos galvenokārt uzsvēra tās šķirisko raksturu, kā strādnieku vēršanos pret bagātajiem (buržuāziju), bet patiesībā tā bija nacionāla revolūcija pret nacionālo beztiesīgumu un augstprātību, par skolām, kurās mācības notiktu latviešu valodā, par nacionālo pašnoteikšanos. Ne velti baltvācieši (tolaik valdošā iedzīvotāju grupa Baltijā) to dēvēja par latviešu revolūciju. Latvieši pirmo reizi parādīja, ka tā nav tikai "zemnieku kārta", "etnogrāfiska grupa" vai "pusvācisks elements", bet tauta - nācija ar savu pašcieņu, ar pretenzijām uz politisko varu. Toreiz Eiropā daudzi pirmo reizi uzzināja, ka Baltijas jūras austrumu krastā dzīvo tāda tauta latvieši. Vieni no karstākajiem revolūcijas centriem bija Rīga, Lielvārde un Skrīveri.